Senāts ar rīcības sēdes 2021.gada 30.septembra lēmumu lietā Nr. SKC-647/2021 atteicis ierosināt kasācijas tiesvedību, tādējādi spēkā stājies Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021.gada 20.janvāra spriedums – noraidīt prasību par kapitāla daļu pirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu un ierakstu dzēšanu Uzņēmumu reģistrā.

Lietā pastāvēja strīds par noilguma termiņu kapitāla daļu iegādes darījumam ar fizisko personu un komercdarījumiem noteiktā noilguma institūta (Komerclikuma 389. un 406. pantu) piemērošanu attiecībā uz fiziskas personas prasījumiem pret komersantiem. Izskatot komersantu prasības, judikatūrā atzīts, ka tikai vienam no darījuma dalībniekiem ir jābūt komersantam, lai tiktu piemērotas Komerclikuma normas (piem., Senāta spriedumos lietās Nr. SKC-104/2019 un Nr. SKC-109/2019), tomēr aktuālajā lietā prasību cēlusi fiziskā persona par kapitāla daļu pirkuma līguma saistībām.

Civillietu tiesas kolēģija pievienojusies atbildētāja puses advokāta argumentam, ka kapitālsabiedrības dibinātājs un vienīgais dalībnieks kapitāla daļas ir atsavinājis komercdarbības interesēs, proti, pārdevis kapitāla daļas citai kapitālsabiedrībai turpmākas saimnieciskās darbības veikšanai, tādējādi rīcība ar kapitāla daļām, t.i., atsavināšana, samaksa, reģistrēšana u.c. uzskatāma par komercdarbību un to regulē Komerclikuma normas.

Šajā lietā norādītajam bija būtisks pamats prasības noraidīšanai, tā kā judikatūrā atzīts, ka gadījumā, ja, izskatot lietu pēc būtības, tiesa konstatē, ka ir iestājies civiltiesību normās noteiktais noilgums, tad tai jāpārbauda vienīgi jautājums par noilguma apturēšanu vai pārtraukšanu, bet nav jāskaidro faktiskie apstākļi un jāvērtē pierādījumi, jo noilgums ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai (sk. piem., Senāta spriedumu lietā Nr. SKC-100/2010.)